Kāpas un kāpu augi

Viena no Latvijas dabas mainīgākajām sastāvdaļām ir jūras piekraste, kuru veido pludmale un kāpas.

Baltās kāpas jeb priekškāpas – veidojas vietās, kur jūras izskalotās smiltis uzkrājas aiz augiem vai citiem šķēršļiem. Šeit notiek aktīva smilšu pārpūšana, tādēļ priekškāpās sastopamie augi lielākoties ir pret ieputināšanu izturīgas graudzāļu sugas – smiltāju kāpuniedre un smiltāju kāpukviesis. Šīs graudzāļu sugas ar savu plašo sakņu sistēmu satur smiltis vienkopus un veicina kāpu vaļņu augšanu. Lielākā daļa no priekškāpās satopamajiem augiem citur nav sastopami, piemēram – jūrmalas dedestiņa, Lēzela vīrcele un pūkainais plostbārdis, tādēļ šīs augu sugas Latvijā ir retas. Priekškāpās augi sedz tikai nelielus klajumus, tādēļ kopskatā kāpas izskatās baltas, no kā arī cēlies šāds nosaukums. Piekrastes posmā no Ventspils līdz Kolkasragam sastopamas vienas no skaistākajām Latvijas priekškāpām.

Smiltāju kāpukviesis

Jūrmalas dedestiņa

Nereti sastopamas arī priekškāpas ar krūmiem, galvenokārt smiltāja vītolu, klūdziņu kārklu un vilku kārklu. Šie krūmi var būt gan stādīti smilšu nostiprināšanai, gan ieviesušies paši.

Kāpām netipiskās augu sugas, kuras ieviesušās cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā var izkonkurēt tikai kāpām raksturīgās un bieži vien retās augu sugas, savukārt moli aiztur smilšu plūsmu un traucē kāpu veidošanos.

Pelēkās kāpas – attīstās no vecām priekškāpām un, pakāpeniski aizaugot, pārvēršas par kāpu mežu. Pelēkajās kāpās vairs nenotiek aktīva smilšu pārpūšana. Šīm kāpām raksturīgi zemi lakstaugi, sūnas un ķērpji, kā arī atsevišķi koki un krūmi. Tās ir sausumizturīgas sugas. Parasti šajās kāpās ir ļoti sauss, gaisa un augsnes temperatūra augstāka nekā priekškāpās un liedagā. Tik sausos apstākļos tikai neliela daļa augu spēj uzdīgt un attīstīties, tādēļ augājs ir skrajš. Tieši šie zemie un necilie augi ir devuši kāpām šādu nosaukumu, jo kopskatā kāpas izskatās pelēkas ar retiem smilšu atvērumiem.

Vienas no skaistākajām un plašākajām pelēkajām kāpām Kurzemē sastopamas posmā no Ventspils līdz Užavai.

Te augošās sūnas, ķērpji, lakstaugi lielākoties ir pelēcīgi brūnu krāsu niansēs, kas izskaidro nosaukumu PELĒKĀ KĀPA. Josla aiz priekškāpas vaļņa, pirms meža, kur smilšu pārpūšana pierimusi un saglabājusies atklāta ainava bez kokiem dod patvērumu tādiem augiem un dzīvniekiem, kam nav piemērotu apstākļu ne mežā, ne pļavā. Vide šeit ir tuksnesīga. Vasaras svelme aizvējā aiz priekškāpas vaļņa sasniedz + 50 oC, saknēm ūdens ir jāmeklē dziļi zem smiltīm. Pirms 7000 gadiem šajā vietā viļņojās Litorīnas jūra, tāpēc zeme vietām granšaina, oļaina. Karstums un sausums īsti pa prātam ir daudzām ķērpju sugām un virknei kukaiņu, tostarp tādu, kas ierakstīti Sarkanajā grāmatā.

Sausās aizvēja ieplakās pelēko kāpu klāj ķērpji no kladoniju dzimtas un sūnas, tostarp retas, aizsargājamas sūnas. Sausās ieplakas mijas ar vietām, kur zemi sedz dažādas piekrastei raksturīgas graudzāles, bet starp tām patvērumu atradusi virkne ziedošo dabas retumu: dzeltenās Gmelina alises un atturīgi skaistā pļavas silpurene, jūrmalas dedestiņa, sīkziedu plaukšķene. Pelēkās kāpas ļoti patīk sienāžu radiniekiem siseņiem, arī retajam sarkanspārnu sisenim jeb parkšķim un raibspārnu smiltājsisenim. Pelēkā meža skudras, dažādas skrejvaboles, arī taureņi, kamenes un citi “seškāji” izmanto barību, siltumu un sausumu, ko sniedz pelēkās kāpas. No šeit ligzdojošajiem putniem retāk sastopams ir sila cīrulis. Sila ķirzakas, glodenes un arī labprāt dzīvo siltumā un sausumā.

Mežainas jūrmalas kāpas – ar mežu klātas jūrmalas kāpas ir nozīmīga dabiska barjera, kas aizsargā piekrasti no jūras vējiem un viļņiem. Tipiskākā koku suga ir priede. Augu segu veido ķērpji un sūnas, paretam parādās kāds krāšņāks augs – smiltāju neļķe, čemuru palēks un ziemeļu linneja. Pateicoties mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, kas piekrastē ir spēkā jau vairākus gadu simtus, vietām sastopamas pat vairāk nekā 200 gadus vecas priežu audzes. Vietējo cilvēku respekts pret mežainām jūrmalas kāpām izveidojies vairāku gadu simtu garumā, jo tās ir dabiskā barjera starp apdzīvotām vietām, viensētām un jūras vējiem, smiltīm. Neviens vien zvejniekciems Latvijā ticis smilšu appūsts tikai tādēļ, ka mežs nocirsts vai nodedzis.

Gmelina alise

Pļavas silpurene

Kukaiņi jūras piekrastes biotopos

Jūras piekrastē mīt liels daudzums dažādu ļoti interesantu kukaiņu – gan tādi, kuriem kāpas ir patiešām īsta mājvieta, gan daudzi citi, kas tur nokļuvuši nejauši un pat pavisam negaidīti. Kad atpūšaties pie jūras, pavērojat sev apkārt – kukaiņi te ir vienmēr, un katrs dzīvo savu dzīvi.

Jau ejot pa smilšainu meža ceļu jūras virzienā, ikviens var pamanīt smiltīs izraktas, lielākas un mazākas konusveida bedrītes. Tur dzīvo parastā skudrulauvas plēsīgie kāpuri, kas paslēpušies bedrītes dibenā un nesatricināmā mierā pacietīgi gaida, kamēr kāds neuzmanīgs garāmejošs kukainis iekritīs šajās lamatās. Parasti upuris izrādās skudra, tādēļ bedrītes saimniekam arī tāds nosaukums – skudrulauva. Ja skudrulauvas bedrītē nokļuvušais kukainis mēģina aizbēgt, tad kāpurs ar lielajiem, spēcīgajiem žokļiem apšauda to ar smilšu graudiņiem. Izmukt no tā ir gandrīz neiespējami. Pēc stipra lietus nereti skudrulauvas piltuvītes ir pilnībā sagruvušas, taču kāpurs par to neuztraucas – jau pēc nepilnas pusstundas darba, tas no jauna smiltīs ir radījis glītu konusveida bedrīti. Kad skudrulauva ir pieaudzis, tikai reti kurš iedomājas, ka nelielai neveikli lidojošai spārei līdzīgais kukainis, kādreiz jauns būdams, ir dzīvojis smiltīs taciņas malā.

Parastā skudrulauva

Līdzās skudrulauvam smilšainās vietās dzīvo racējlapsene arī izcils mednieks, taču ar pavisam atšķirīgu dzīvesveidu. Saulainā un karstā vasaras dienā šo viegli atpazīstamo, slaido kukaini var pamanīt, pa smiltīm tam velkot kādu tauriņa kāpuru. Izskatās miris, taču tomēr ne – ar vairākiem vēdera galā esošā dzeloņa dūrieniem racējlapsene savu upuri ir tikai padarījusi nekustīgu un tagad transportē to uz jau iepriekš smiltīs izraktu un rūpīgi nomaskētu aliņu. Nomedītais kāpurs būs lieliska barība racējlapsenes pēcnācējiem. Izrādās, tā ļoti rūpējas par tiem, un katram jaunajam racējlapsenes kāpuriņam izrok pašam savu mājvietu un sagādā tam, ko ēst.

Turpat jūras tuvumā, mežainajās jūrmalas kāpās aug vecas priedes ar biezu un raupju, krokodila ādai līdzīgu stumbra mizu un bagātīgiem sveķu notecējumiem uz tās. Priežu sveķotājkoksngrauža kāpuri ir tie, kas, dzīvodami priedes mizā, izraisa šo stumbra sasveķojumu. Tajā pašā laikā tas nenodara ļaunumu kokam, un šīs Latvijā retās vaboles vienu koku var apdzīvot pat vairākus gadu desmitus ilgi. Tā kā “krokodilādas” miza priedēm var izveidoties tikai ļoti lielā vecumā, un šādu vairāku cilvēka paaudžu garumā augošu priežu ir maz, priežu sveķotājkoksngrauzis ir reta un aizsargājama dzīvnieku suga.

Kad beidzot esam nokļuvuši pašā jūras krastā – kāpās, cilvēka soļu iztraucēta, spārnos zibenīgi paceļas un vairākus metrus tālāk pārlido jūrmalas smilšvabole. Tas ir vēl viens saules sasildītas smiltis mīlošs kukainis, tādēļ vislabāk novērojams saulainā bezvēja laikā. Jūrmalas smilšvaboļu kāpuri apdzīvo vertikālas, smiltīs pašizraktas alas. Kāpuri ir plēsīgi, uz galvas tiem ir trīs actiņas, kas nepārtraukti vēro tuvāko apkārtni un uzmana, vai alas tuvumā neparādīsies kāds apēdams kukainis. Šo aizsargājamo dzīvnieku sugu apdraud piekrastes biotopu izmīdīšana, tādēļ neizbraukāsim kāpas un izmantosim īpaši ierīkotas laipas un taciņas!

Jūrmalas smilšvabole

Pat liedagā, kur nekas neaug un periodiski uzplūst jūras ūdens, mēs varam sastapt visdažādākos kukaiņus, daudzi no kuriem tur ir nokļuvuši pavisam nejauši. Piemēram, acainās mārītes. Pavasarī tās lielā skaitā migrē, un nereti, mainoties vēja virzienam, tiek iepūstas jūrā, bet pēc kāda laika ar viļņiem atkal izskalotas krastā. Siltā laikā tās cenšas izžāvēt savus spārnus un pēc tam uzrāpties kaut kur augstāk, lai lidotu tālāk.

 Putni jūras piekrastē

Putnu daudzveidība jūras piekrastē ir plaša. Liedagā ligzdo upes tārtiņš un smilšu tārtiņš, tālāk – kāpās tādas zvirbuļveidīgo putnu sugas, kā stepes čipste, sila cīrulis un Latvijas parastākais putns - žubīte. Viena no biežāk piekrastē novērojamajām putnu sugām ir dažādu sugu kaijas, visbiežāk tās ir sudrabkaijas.

Atsegtajos stāvkrastos ir sākusi ligzdot krastu čurkste. Šis putns rok aptuveni metru garas alas, kuru galos veido ligzdas.

Bieži piekrastē var novērot Latvijas nacionālo putnu – balto cielavu. Šī suga ligzdo kāpās, vai arī kādā saimniecības ēkas pažobelē tuvējās mājās, pludmali izmantojot kā lielisku barošanās vietu.

Piekrastes putnu sugu aizsardzības galvenais priekšnoteikums ir to dzīvesvietas – nepārveidotas jūras krasta saglabāšana.