Meniska plīsums – pirmās pazīmes un pirmā palīdzība

Žurnāls: 12 | Piejūras Stirnu buks 2019 Augusts

Teksts: Andrejs Peredistijs un Zanda Ozoliņa

Meniska plīsums ir viena no biežākajām ceļgala locītavas traumām, kas var notikt ikvienam un jebkurā vecumā – gan mājās, gan uz ielas, gan sportojot. Kāpēc menisks var plīst, kādas ir pirmās pazīmes, ārstēšana un profilakse?

Konsultē BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, traumatologs – ortopēds ORTO klīnikā Andrejs Peredistijs un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.

Kāpēc sportojot plīst biežāk?

Katrā celī ir divi meniski – pusmēness formas skrimšļi, skaidro A. Peredistijs. Tie abi kopā veido savdabīgu gredzenu starp augšstilba un apakšstilba kaulu galiem. Ceļa priekšpusē un aizmugurē meniski ir savstarpēji savienoti ar saitēm – tās nodrošina tiem nelielu kustību amplitūdu.

Attiecībā pret abu masīvo augšstilba un apakšstilba kaulu galiem, kuri veido ceļa locītavu, menisks ir samērā maigs un trausls. Lai arī tie anatomiski seko ceļa kustībām un piedalās to nodrošināšanā, tomēr reizēm arī neizdodas būt uzdevuma augstumos un tie nepareizā laikā atrodas nepareizā vietā. Rezultātā smagie kaulu gali menisku pārāk spēcīgi saspiež vai parauj, izraisot mēnessveida skrimslī plīsumu. Piemēram, futbols ir meniska traumu fabrika – jo asa bremzēšana, spēja kustības uzsākšana, strauji pagriezieni celim var būt ļoti traumatiski. Sportojot meniska traumas parasti tiek izraisītas kompleksā ar saišu plīsumiem vai pārrāvumiem. Dažkārt pat kaulu plīsumiem vai lūzumiem.

 Var plīst arī mierīgos apstākļos?

Tomēr priekšstats, ka menisku plīsums ir tikai aktīvu sportistu trauma, kamēr citus šāda liksta neskar, ir maldīgs. Menisks var plīst gluži mierīgos apstākļos pie neveiklām, pēkšņām kustībām. Piemēram, strauji pietupstoties, lai paceltu nokritušu priekšmetu, vai ieņemot lotosa pozu jogā, maksimāli izspīlējot ceļus uz abām pusēm. Kāpēc? Ņemot vērā to, ka gadu gaitā visas organisma sistēmas pakāpeniski noveco un nolietojas, trauslāki un neelastīgāki kļūst arī meniski. Pēc piecdesmit gadu vecuma meniski mēdz plīst arī ierastas ikdienas slodzes dēļ, uzsver ārsts.

Pirmās pazīmes, ka bojāts menisks.

Sāp, smeldz, īd tieši tur, kur menisks anatomiski atrodas – pa perimetru ap ceļa locītavu.

Pie nopietnām meniska traumām, kad atplīsis gabaliņš, celī rodas iekaisumi, kas var izraisīt izteiktākas sāpes un pietūkumu ceļa locītavā. Arī spiedoša sajūta celī.

Meniska noplīsusī daļa, kas brīvi peld ceļa locītavas kapsulas šķidrumā, var radīt ļoti nepatīkamu sajūtu, kad šķiet: kustoties celis it kā “izļurkājas”, iziet no savas vietas.

Pēkšņa ceļa kustības nobloķēšanās. Pastāvīgi dreifējošais meniska gabaliņš locītavā var ieņemt tādu pozīciju, kas bloķē tās kustīgumu. Proti, atlūzas dēļ locītava ieķīlējas – kāju nevar izstiept, ne arī pilnīgi saliekt ceļa locītavā.

Sāpes, pietūkums, kustību ierobežojums celī ir pazīmes, ka meklējama ārsta palīdzība.

Kā izmeklē menisku?

Rentgens nepieciešams, lai gūtu skaidru priekšstatu par ceļa kaulu stāvokli.

Ultrasonogrāfija (USG) Latvijā ir ļoti iecienīta izmeklēšanas metode. Cilvēki to veic labprātāk nekā samērā dārgāko magnētisko rezonansi. Tomēr ultrasonogrāfijā menisku un tā bojājumu saskatīt un novērtēt ir tikpat kā neiespējami. Lai izvērtētu meniska bojājumu, jāveic magnētiskā rezonanse – tas ir “zelta standarts”. Lielākā priekšrocība magnētiskās rezonanses izmeklējumam ir ļoti laba mīksto audu izšķiršanas spēja, līdz ar to var diagnosticēt saišu, cīpslu, locītavas skrimšļu, menisku un muskuļu bojājumus. Turklāt, veicot magnētisko rezonansi, dažkārt var atrast kaulu mikrolūzumus, kurus neredz rentgenogrammā.

Ja vajag operēt

Latvijā meniskus operē artroskopiski – veicot divus dūrienus ceļa locītavā. Pa vienu tiek ievadīts 4 milimetrus liels videokameras objektīvs kopā ar ļoti spilgtas gaismas kūli, kas izgaismo citkārt pilnībā tumšo meniska mājvietu. Vairākkārtīgā palielinājumā operējošais ķirurgs ceļa locītavas kapsulas iekšējo telpu redz uz ekrāna. Otrs dūriens ceļa locītavā paredzēts operēšanai – noplīsušo meniska daļu nogriešanai, brīvi peldošo izņemšanai, kā arī plīsumu šūšanai. Vidēji šāda operācija ilgst 15–20 minūtes. Pēc dažām stundām cilvēks jau var doties mājās. Pēc meniska operācijas aptuveni nedēļu jālieto pretiekaisuma un pretsāpju zāles.

Tiesa, meniska šūšana ir nedaudz traumatiskāka operācija, tāpēc pēc tās kādu laiku var nākties pārvietoties ar kruķiem. Savukārt, ja tiek likvidēti tikai meniska noplīsušie gabaliņi, cilvēks var staigāt bez īpaša apgrūtinājuma. Nodarbības trenažieru zālē var atsākt jau desmitajā dienā pēc operācijas.

Menisks jāsaudzē

Pirms simts gadiem zinātnieki uzskatīja, ka menisks ir pārpratuma pēc saglabājusies detaļa, kura mums nav īsti nepieciešama. Mūsdienās meniska nozīme ir vairāk izpētīta un novērtēta, un profesionāļi pret šiem skrimšļiem izturas ļoti saudzīgi. Pat operējot menisku, cenšas to maksimāli saglabāt.

Savukārt, pirms vispār ķeras pie operēšanas, rūpīgi izvērtē, vai ieguvumi no šī procesa patiesi būs pietiekami lieli un vai tieši menisks ir īstais ceļa problēmu vaininieks. Traumatologu – ortopēdu labā prakse skaitās neaiztikt menisku, ja tas nerada sāpes un diskomfortu.

Pirmā palīdzība, ja plīsis menisks:

1.  Traumētās vietas atvēsināšana. Jāpatur zem tekoša, vēsa ūdens 10–15 minūtes vai jāpieliek ledus gabaliņi maisā, vai jāuzpūš aukstuma aerosols.
2. Kāja jāatslogo un jātur piepaceltā stāvoklī.
3. Lai mazinātu sāpes, var lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus.
4. Jāpiesakās uz konsultāciju pie traumatologa – ortopēda.
5. Ja notikusi ceļgala locītavas bloķēšanās, obligāti jābrauc uz traumpunktu.

Farmaceita padoms

BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa atgādina, ka, lai pēc iespējas pasargātu menisku no plīsuma, svarīga ir tā saudzēšana un profilakse. Meniska, tāpat kā citu organisma skrimšļu stiprināšanai, talkā nāks vitamīns C. Tas ir ļoti svarīgs kolagēna sintēzē, kā arī veic antioksidanta funkciju. 400 mg dienā mazina iekaisuma procesus un sāpes. E vitamīns ir antioksidants, kas mazina muskuļu bojājumus un sāpes artrīta pacientiem. Savukārt D vitamīns ir nozīmīgs ne vien mūsu imunitātes stiprināšanai, bet arī iekaisumu procesu mazināšanai. Arī B5 vitamīns piedalās kolagēna sintezē, kas ir tik ļoti svarīgs locītavu veselībai. Vairāki B grupas vitamīni, kā, piemēram, B6, B12 un folijskābe, samazina iekaisuma mediatorus. Tikmēr minerālvielas ir nepieciešamas mūsu šūnu darbībai, piemēram, kalcijs un fosfors ir svarīgi kaulu veselībai. Savukārt bors un mangāns ir svarīgi kolagēna kofaktori, bet cinks piedalās daudzās enzīmu sintēzes reakcijās, tas regulē šūnu augšanu un stiprina imunitāti. Protams, var lietot arī aptiekā pieejamos kolagēnus, tomēr ieteicamāk, lai organisms pats spētu veikt savas funkcijas, vai lietot aktīvās vielas, kas piedalās šo funkciju nodrošināšanā. Tādēļ, izvēloties uztura bagātinātājus, kas uzlabo locītavu veselību, ir jāpievērš uzmanība, vai tie satur šos svarīgos vitamīnus un mikroelementus.